Bērnība un māla pirmie soļi
Andrejs Ķiģelis ir dzimis 1939. gada 23. aprīlī Saldū, un tur arī aizsācies viņa dzīves ceļš mākslās. Rokas mālos ielaidis Saldus ķieģeļu ceplī, kur lasīti materiāli ģimenes mājas būvei, — jau no mazotnes Andrejs ielauzījies dažādos nopietnos būves un saimniekošanas darbos. Skolas gados Saldus 1. septiņgadīgajā pamatskolā viņa zīmēšanas skolotājs bija gleznotājs, pedagogs un vēlāk nozīmīgais kultūras darbinieks Kārlis Taube.
Lietišķās mākslas vidusskola
Likumsakarīgi Andreja izglītības ceļš tālāk veda uz mākslas skolu — Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu. „Mēs bijām kā ģimene,” atceras mākslinieks, „un skolotājs Žanis Rubežs bija kā vecākais brālis, kas mūs pieskatīja.” Visai brīvs un radošs izglītības process, klasesbiedrenes un skolas biedri, kas vēlāk kļuvuši par nozīmīgām personībām Latvijas mākslas vēsturē, un jaunības dēkas un dullums — tas viss raksturo mākslinieka Liepājas periodu.
Mēs bijām kā ģimene. Skolotājs Žanis Rubežs bija kā vecākais brālis, kas mūs pieskatīja.
— Andrejs Ķiģelis par Liepājas periodu
Studijas Latvijas Mākslas akadēmijā
Latvijas Mākslas akadēmijā (tolaik LPSR Valsts Mākslas akadēmijā) Andrejs Ķiģelis iestājās, vēl nesaņēmis absolvēšanas dokumentus no Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas. Ar divu gadu pārtraukumu — obligāto dienestu padomju armijā — Andrejs Ķiģelis akadēmijā studēja no 1959. līdz 1969. gadam. „Es jau tik tur tā ieskrēju un — žvīks-žvāks — uzzīmēju vai uztaisīju, ko prasīja,” stāsta mākslinieks. „Pēc armijas vairāk strādāju pa naktīm, pats savus darbus taisīju.” Mācības pagāja sava laika labāko pedagogu vadībā, īpaši jāakcentē Keramikas nodaļas vadītājs profesors Georgs Kruglovs un ķīmijas profesors Haralds Gode. 1969. bija viens no spilgtākajiem un spēcīgākajiem gadiem absolventu ziņā.
Bolderājas būvmateriālu fabrika
Studiju izskaņā Andrejs Ķiģelis sasaistījās ar Bolderājas būvmateriālu fabriku, palīdzot pilnveidot palīgražošanu un pulciņā apmācot ieinteresētos darbiniekus smalkkeramikā, vienlaicīgi gūstot iespēju pašam darboties radoši. Šeit savu pilnīgāko izpausmi ieguva Andreja Ķiģeļa interese par lielformāta keramiku. Tika realizēts pirmais interjera projekts — dekoratīvs sienas noformējums aptiekai Audēju ielā Vecrīgā (kopā ar grafiķi, vēlāk — keramiķi Māri Ozoliņu, metālkalums: Ināra Gulbe), un iesākti citi; radīti pirmie dārza keramikas un izstāžu darbi, ar kuriem startēts pirmajās nopietnajās izstādēs.
Mākslas keramikas cehs kolhozā „Ezerciems”
Īstenu keramikas palīgražošanu Andrejs Ķiģelis radīja jau pēc akadēmijas absolvēšanas, 1972. gadā nodibinot un līdz 1977. gadam vadot mākslas keramikas cehu kolhozā „Ezerciems”. Darbnīcu izveide, iekārtošana, kolhoza darbinieku apmācīšana keramikas mākslā, materiālu sagāde un dizaina radīšana, gatavās produkcijas realizācija — tas viss un vēl vairāk bija uz Andreja Ķiģeļa pleciem.
„Ezerciema” mākslas keramikas cehs drīzumis tika vērtēts kā viens no vadošajām keramikas palīgražotnēm Latvijā, produkcija tika eksportēta uz citām Padomju Savienības republikām, apgrozījums bija vairāki simti tūkstoši rubļu. Mainoties kolhoza vadībai un birokratizējoties administratīvajiem procesiem, interese par šo profesionālās darbības vektoru Andrejam Ķiģelim zuda.
Keramikas studija „Logs”
1977. gadā Mākslas fonda paspārnē tika nodibināta Keramikas studija „Logs”. Keramiķa un ievērojama Latvijas dievtura Eduarda Detlava vadībā tur pulcējās brīvi strādājoši mākslinieki — keramiķi. Arī Andrejs Ķiģelis uz laiku atrada savu vietu „Logā”, palīdzēja noārdīt un pēc tam izbūvēt cepli un iekārtot izstāžu telpu. Tiesa, visai ātri no studijas kopējās jaunrades telpām viņš aizrotēja uz Keramikas fabrikas cepļiem turpat blakus, kur bija iespējams strādāt netraucēti un lielākā mērogā.
Personālizstādes, biennāles, simpoziji
70. gadu otrajā pusē un 80. gados tapa virkne izstāžu darbu un dārza keramikas objektu, kuri eksponēti dažādās tematiskās grupu izstādēs un no kuriem daļa nonākusi arī muzeju kolekcijās. 1976. gadā sarīkota pirmā personālizstāde, 1979. gadā iestāšanās Latvijas Mākslinieku savienībā (tolaik — LPSR Mākslinieku savienība), 1980. gadā otrā personālizstāde, ceļojošā izstāde kopā ar keramiķiem Eduardu Detlavu un Aiju Zīli, dalība Mākslas dienās utt.
Aktīva iesaistīšanās vietējā mākslas dzīvē ne tikai kā māksliniekam. Tehnoloģiskās prasmes un zināšanas padarīja Andreju Ķiģeli par iekārojamu speciālistu, tāpēc viņš kļuva, piemēram, par grupas vecāko starptautiskajā keramiķu grupā Mākslinieku jaunrades namā Dzintaros, saņēma darba piedāvājumu Eksperimentālās keramikas darbnīcā Ķīpsalā u. c.
Kurzemes keramikas dienas
Īpaši jāakcentē Andreja Ķiģeļa kuratora jeb, kā to tolaik dēvēja, izstāžu rīkotāja darbs laikmetā, kurā tā bija organizāciju un institūciju prerogatīva. Viņš ir idejas autors un iniciators Kurzemes keramikas dienām, kas aizsākās 1982. gadā un norisinājās ik pēc trim gadiem: 1985. un 1988. gadā. Notikuma mērķis bija veicināt Kurzemes keramikas tradīciju apzināšanu, saglabāšanu un popularizēšanu iepretim labi zināmajai Latgales keramikai. Vēsturiskas ekspozīcijas, memoriālas izstādes un vecmeistaru retrospektīvas, personālizstādes un grupu izstādes, radošs darbs cepļos, paraugdemonstrējumi un citi pasākumi norisinājās Saldū, Kuldīgā, Liepājā, Tukumā, Nīcā, Ventspilī, Skrundā, Nīgrandē un citur.
Dārza keramika un lielie projekti
Taču tas, kas patiesi ir tuvs Andreja Ķiģeļa sirdij un kurp viņš pats ir tiecies virzīt savu profesionālo trajektoriju, ir lielās keramikas formas un sabiedrisko ēku un vides noformējuma projekti. Mazākas un vidējas formas drīzāk esot kā treniņu placis, kuros pētīt materiālus, testēt apdedzināšanas režīmus, izkopt savu unikālo veidošanas manieri.
„Kaut kas, ar ko aizņemt rokas, kamēr lielie projekti stāv,” saka mākslinieks. Un patiesi — ikkatrs „lielais projekts” līdz ar mākslinieka ieceri nes arī stāstu par laikmetu, absurdajiem padomju perioda darba organizācijas ceļiem un strupceļiem, konjunktūru, attiecībām un sāncensību kolēģu un profesijas biedru starpā utt. Tieši tas vienā brīdī lika pamest darbus nepabeigtus un novērsties no profesijas, kas tik ilgi apgūta un kur vēl būtu bijis tik daudz ko teikt.
Kaut kas, ar ko aizņemt rokas, kamēr lielie projekti stāv.
— Andrejs Ķiģelis
Mākslinieka darbnīca „Virpnieki”
Laikā no 1979. līdz 1982. gadam Andrejs Ķiģelis uzbūvēja māju „Virpnieki” Ādažos. Tā bija paredzēta kā darbnīca lielformāta keramikai. Tieši šeit pabeigts Andreja Ķiģeļa pēdējais lielais projekts — dekoratīva siena Novokuzņeckas Metalurģijas kombinātam.
„Virpniekos” atradās uz to brīdi lielākā privātpersonai piederošā keramikas krāsns Latvijā, kura piemērota augsto grādu dedzinājumam. Papildus bija paredzēta izstāžu telpa ar terasi un brīvdabas teritorija dārza keramikas eksponēšanai. 90. gados, pēc aiziešanas no aktīvās aprites, darbnīca izmantota ģimenes vajadzībām.
